Īdõkabāl, ūdāigast touviš,
Kīņḑõld viedpaizimizõs, ma kutsūb
Kīlmatõkst ja pōlab lum kattõ
Iļ amā.
Ma äb tō jemīņ nǟdõ
Mitīdtõ maipuțkõzt ēdrikšõs,
Kuņtš amā äb lī kilmõn lū sōņi.
Jegā pǟva,
Vel jedmõl ežmi kōpkõz
Sōb sieldõks seļțõn mō,
Jegā pǟva vel rabbõbõd umārz- ja kiršõpūd ēdrõmõd ulzõ,
Tūgõd vīm.
Pǟvaļikiz jarāpallõd sidām kuorditõs,
Se sõv äb lask mīnda vāldiņ.
//
DAYTIME
Heavy wheat ears are already, against the dark blue sky the summer has left slags in our souls. White-hot fetters, smutted roofs, last butterflies leave, all dandelions are blown off. From this very moment everything is a Sunset to me.
Still, in New Year’s storms, in candle floods I call for a ringing frost and a coat of snow over everything. I don’t want to see a single may-lily blossoming before everything freezes to the bone. And each day, before the first snowflake has enlightened the earth, still every day appletrees and cherries painfully blossom, rain of ashes.
Sunburnt heart in zenith, this summer is not letting me go.
//
DIENA
Smagas jau kviešu vārpas,
Pret tumši zilajām debesīm
Vasara atstājusi izdedžus mūsu dvēselēs.
Nokaitēti dzelži, nokvēpuši jumti,
Pēdējie tauriņi aizlido, visas pienenes
Nopūstas. No šī brīža viss man ir Saulriets.
Vēl joprojām jaungada vētrās,
Sveču plūdos es saucu
Sala spelgoni un lūdzu sniega kārtu
Pāri visam.
Es negribu vairs redzēt
Nevienu maijpuķi uzziedam,
Kamēr viss nebūs līdz kaulam sasalis.
Un ik dienas,
Vēl pirms pirmā sniegpārsla
Zemi apskaidrojusi,
Ik dienas vēl uzplaukst sāpīgi ābeles un ķirši,
Pelnu lietus.
Saules apdedzināta sirds zenītā,
Šī vasara nelaiž mani vaļā.